Digitālais klaidonis

Principā var teikt, ka ar šo mūsu ceļojumā sākās tas, ko politkorekti var nosaukt par “ikdienas murgu”, bet diženajā un varenajā tādām parādībām ir daudz piemērotāks vārds. Par laimi, parasti šis murgs tika kompensēts vai nu ar brīnumiem, kas glāba situāciju, vai neredzētu skaistumu, tāpēc cietām mēs to ar prieku.

Deglis vienkārši brīnišķīgs, ar speciālu katliņu ātrai ēdiena uzsildīšanai, viss tāds stilīgs un tehnoloģisks. Viena bēda - cena tam bija 120 latu. Andrejs uzreiz iekliedzās ne savā balsī: “Es nepirkšu degli par tādu naudu”, bet es pretī sabļāvu – kur tad tu, bļin, liksies, pats esi vainīgs, ka pazaudēji degli, bet ēst taču kaut ko vajag, uz aukstiem putraimiem ledainā ūdenī tālu neaizbrauksi.

Islandiešu sakāmvārds vēsta: «Ja jums nepatīk laikapstākļi, pagaidiet piecas minūtes, un kļūs vēl sliktāk». Kā teica onkulis no iepriekšējās daļas (par precizitāti negalvoju):

“Islandē ir trīs nacionālās bagātības: aukstais ūdens, karstais ūdens un laikapstākļi.”

Otrais Tingvedlira aspekts – Altings, senākais no joprojām strādājošajiem Eiropas parlamentiem. Tas sapulcējās mūsu ēras 930. gadā Tingvadlavatna ezera krastā un bija pati īstākā šovinistiska rakstura demokrātija: tajā piedalījās visi brīvie vīrieši.

Kempingā Tingvedlirā mēs komunicējām ar pavecāku laulāto pāri no Austrālijas, kas izskatījās pēc rūdītiem tūristiem, spēcīgi, nosauļojušies un grumbaini. Viņu deglis bija pilnīgi nokvēpis, saskrāpēts un sabuktēts, uzreiz varēja redzēt, ka tas savā mūžā daudz ko pārcietis un pieredzējis: tieši tādi paši bija arī viņi paši. Savukārt mūsu deglis bija nopirkts tikai no rīta un vēl nevienu reizi nebija izmēģināts darbībā, jā un arī mēs paši vēl nekad iepriekš nebijām patstāvīgi devušies tik sarežģītā ceļojumā. Pie viena galda bija sapulcējušies dažādu paaudžu cilvēki un lietas, taču ar vienu mērķi un vienu sapni: saprast un sajust šīs valsts skarbo un brīnišķīgo garu.

Un gandrīz vienlaikus tepat blakus sāka kūpēt zeme. Šī aina ir satraucoša un nomierinoša, uzreiz saproti, ka viss šodien notikušais nav bijis velti, visa šī monotonā pedāļu mīšana lietū un vējā. Ainava burvīgā dūmakā, skaņu gandrīz nekādu nav, un tas atstāj feerisku iespaidu: milzīgs karstā tvaika lauks pastāv pats par sevi, tas te bija gadu tūkstošus pirms mums un, visticamāk, būs arī gadu tūkstošus pēc.

Taču Gudlfoss mums palika atmiņā ne ar to, bet gan ar to, ka ēdnīcā blakus zupas mucai es ieraudzīju brīnišķīgu uzrakstu refill included. Tiem, kas nepārzina Amerikas reālijas manā līmenī, paskaidrošu – refill – tā ir UZPILDĪŠANA, proti, ja tu esi apēdis vai izdzēris porciju, tad tev ielies vēlreiz. Un, ja ASV tas parasti attiecas uz saldajiem gāzētajiem dzērieniem, tad Islandē šie brīnumainie burti melnēja uz plāksnītes blakus jēra gaļas un sēņu zupai.

Kempingā kā kompensācija par garšīgo zupu pusdienās un burvīgo vakara ainavu ar mums atgadījās kārtējais pīp-pīp. Andrejs PĒKŠŅI saprata, ka kaut kur ir aizmirsis mugursomu ar visiem saviem iekrājumiem un dokumentiem. Šajā brīdī es vairs nespēju noturēties no dzēlīgas domas. Atceros, kad man nozaga ričuku, viņš teica, ka gribētu, lai ar viņu notiktu tas pats, jo tas esot liels satricinājums dzīvē, iespēja kaut ko mainīt. “Lūk, arī tev ir iekritusi tāda iespēja!” – es pie sevis nodomāju.

Bet vienalga, cik ilgi arī neturpinājās šī patīkamā mirāža, to nācās pamest. Kad jau grasījāmies atgriezties ārā esošajā aukstumā un tumsā, rūdīts itālis apjautājās meitenēm par laikapstākļiem, paldies dievam, internets te ir visur. “Tuvojas vētra,” – viņam paziņoja. Viņš atbildēja tādā garā, ka tādā gadījumā atpūtīsies vēl pāris dieniņas. Savukārt es lepni paziņoju: “Mums ir plāns, neko darīt”. “Lūdzu, esiet uzmanīgāki,” – elektriskās fejas izrādīja rūpes. Atzīstos, ka biju nedaudz naivs un viņu vārdus par vētru nopietni neuztvēru. Bet velti.

Sliktākais nelika sevi ilgi gaidīt: milzīgi virpuļi nesa virsū kilogramus putekļu, akmentiņu un vulkānisko smilšu tieši uz mums, un to visu pavadīja vēja brāzmas ar neprātīgu spiedienu. Kā izrādījās vēlāk, pēdējo ātrums sasniedza 25 metrus sekundē, kas, starp citu, ir 90 km/h.

Pēc kāda laika, cīnoties ar satrakojušos stihiju, es aptvēru, ka ilgi mēs tā neizvilksim, ir jāatpūšas un jāiekod. Andrejs jau toreiz izskatījās kā zombijs, un uz manu saucienu reaģēja vāji.

Rezultātā divu pašā biezumā iemaldījušos vagabondu uzvedība izskatījās šādi: tu uz pusminūti sastingsti uz vietas, novērsies no silikona kubiciņiem, kas ietriecas tavā rumpī, bet, kad vēja brāzma uz mirkli kļūst tik smieklīgi vāja, ka to beidzot var pārvarēt, kustinot apakšējās ekstremitātes, pavirzies uz priekšu par kādiem 5-10 metriem. Atkārtot ciklu līdz bezgalībai.

Sievieti, kura pārsvarā risināja ar mums sirsnīgas sarunas, sauca Elizabete. Savu vārdu viņa pilnībā attaisnoja, būdama visai ceremoniska persona, taču iespaidu vienalga atstāja diezgan gaišu. Interesanti, ka mana galvenā asociācija ar šo vārdu – izcilas Džulianas Mejas grāmatu sērijas “Daudzkrāsainā zeme” varone. Grāmatā šī sieviete bija vēl tā cacu caca, snobs un intelektuāle, bet nesa apkārtējiem daudz laba, tā kā mākslinieciskais tēls manā galvā pārklājās ar reālo tēlu, un kur es šo cilvēku apveltu ar personāža iezīmēm un kur esmu pareizi uzminējis, nav iespējams saprast.

Lūk, tā mēs arī pa nakti modāmies no aukstuma, grozījāmies turp un atpakaļ uz vietas, iesildot nosalušos muskuļus, un kritām miegā tālāk.  Par laimi, kad visu dienu stiep sevi un ričukus pa bezceļiem svaigā gaisā, tas nesagādā nekādas grūtības. Gulēju es bandanā un cepurē, citādi pavisam švaki. Jāsaka, ka šī laikam bija pirmā diena, kad nekas īpaši murgains ar mums neatgadījās, ja neskaita to pašu aukstumu, kuru es aprakstīju. Pat ar lietu paveicās: lija nepārliecinoši, ar pārtraukumiem, un nemaz ne pārāk centīgi lēja virsū tūristiem, acīmredzot, vietējais Pērkons jau bija piekusis rauties šajās dienās.

No rīta piecelies, visu ķermeni lauž no noguruma, bet lietū ir jāvāc telts, jātīra zobi un jāmeklē nedaudz apžuvušais, bet joprojām slapjais apģērbs starp drūmo saprāta, vai drīzāk tā trūkuma, brāļu pūļiem.

Turklāt izrādās, ka tu velti iestūmi savas pekelītes aiz plānā, nedaudz siltā radiatora – jo atejas, radiatorus un vispār visu apkārtējo, nedaudz miedzot acis no šļakatām, no rīta ar šļūteni un ūdeni mazgā uzraugi gumijas zābakos.

Un šī patiesība slēpjas tajā, ka brīžiem skarbums un, šķiet, pat liekas grūtības piešķir dzīvei garšu un dzirksteli. Ceļš bija tik akmeņains, ka mēs pat ričukus ar grūtībām spējām pavilkt, un tas turpinājās 12 kilometrus. Pa ceļam nācās šķērsot trīs braslus, par ko es pamatīgi pārdzīvoju, jo kas gan zina iemeslus, kāpēc ceļš ir slēgts. Brasli izrādījās diezgan labi izejami, un zīme drīzāk bija nolikta tāpēc, ka daļu ceļa bija izskalojušas straumes un tādos slīpumos apgāztos pat superdžips. Bet mums lūk tas viss ir nieks.

Ar pūlēm nokāpuši pa pavisam nepiedienīgi ar asiem laukakmeņiem nosētu taciņu, mēs beidzot tikām līdz kārotajai būdiņai, pat nenojaušot, kas tā vispār tāda ir. Cerējām mēs, saprotams, nesaprotams uz ko. Ka mūs no žēluma paņems savā paspārnē, kā pagājušajā reizē? Vai ka vismaz ļaus blakus uzcelt telti un izmantot kaut kādas ērtības?

Viss gāja labi. Tiesa, jau no paša rīta, braucot pa ceļu, mēs redzējām tikai vienu mašīnu, tas ir, vietas, kur mēs iemaldījāmies, kļuva aizvien mežonīgākas un cilvēku pamestākas. Saprotams, tādā gadījumā pasaules kārtībai ir absolūti nepieciešams mums atgādināt, ka ne jau uz pikniku esam izbraukuši. Dienas vidū jūsu padevīgie kalpi atdūrās pret platu jo platu upi, gandrīz kā ezeru. Iespējams, mēs nestos tai pāri, nepadomājot par grūtībām, bet no tās puses upi šķērsoja kvadriciklisti, un mums pēkšņi kļuva ļoti labi pamanāms, cik nopietns šķērslis ir nostājies mūsu ceļā. Upes dziļums bija teju līdz jostasvietai. Neizklausās diez ko draudīgi, taču tikai tiem, kuri nav redzējuši islandiešu upes. Lieta tāda, ka straume tajās ir ļoti stipra, ūdens ir duļķains no smilšu piejaukuma, dziļumu neredz, dibens ir no sīkiem un lieliem akmeņiem – tas ir nestabils, un ātri pa to paiet, turklāt vēl ar ričuku, nav iespējams. Pieskaitiet tam vēl temperatūru ap nulli, un jūs sapratīsiet, kāpēc šīs divdesmit metru platās lentas šķērsošana mums šķita pasākums, kas ir riskants līdz neiespējamībai.

Izrādījās, ka mūsu ceļš veda cauri milzīgam līdzenumam pirms ledāja. Nelielā attālumā spīdēja kaut kas nesaprotams, līdzīgs ezeram, kas bija pamatīgi pārsteidzoši un biedējoši – vai tiešām ceļš iet cauri ūdenstilpei, un mūs gaida kaut kas vēl sarežģītāks par iepriekšējo upi?

Tomēr zīlēt un mēģināt paredzēt nākotnes problēmas nekad nevajag – dzīve pati visu parādīs un pastāstīs, un viss kļūs kristālskaidrs un vienkāršs.

Puse ceļa noita, un ir pats laiks izveidot nelielu avotu un citas noderīgas informācijas apskatu.
Kempingi
Kultūra
Maršruti

Nezinu, cik te var redzēt, bet vienas dienas laikā mēs nolaidāmies no sešsimt metru augstuma, bet kopējais kritums (ja skaita mijojošos kāpumus un kritumus) sanāca vesels kilometrs. Ir pavisam aizraujoši nesties ar ārprātīgu ātrumu uz leju ar smagu (lai gan vairs ne tik smagu) divriteņu zirgu, cenšoties noturēt lēkājošo stūri pie kraujas malas un cerot, ka Taivānas alumīnija rūpnīcas ir precīzi sekojušas Šveices un Amerikas specifikācijām un plānais hidroformētais rāmis izturēs dūšīgos islandiešu laukakmeņus.

Pēc plāna mēs taisījāmies nakšņot kempingā Langbrók Cafe, bet vējš pūta mugurā, un būtu grēks to neizmantot, tāpēc nolēmām pavilkt nedaudz tālāk, uz mazu pilsētiņu Hvolsvotļuru (par izrunu negalvoju). Kā atceraties, ceļojuma vissarežģītākā daļa mums bija beigusies, un tālāk mēs gaidījām gludu asfaltu, pilsētas ar veikaliem, kempingus ar elektrību, normālu ēdienu un vispār patīkamu un nesaspringtu dzīvi. Vai tas attaisnojās? Šajā dienā, kad mēs tikko tikko pametām iekšzemes daļu, šķita, ka tā arī būs. Kā vienmēr, sanāca, ka esam ar Andreju pārāk naivi, lai gan dzīvei tas ir labi – ja to reālistiski novērtētu, tad būtu pagrūti virzīties uz priekšu. Kādus pārsteigumus mums sagādāja jaunās dienas, jūs patiešām uzzināsiet tikai no nākamajām daļām.

Sasitos es pamatīgi, tāpēc nedaudz atpūtos ceļmalā un iedzēru pretsāpju zāles. Taču citu variantu mums nav - sakodu zobus un vīlējām tālāk. Jutos es diezgan murgaini, gan morāli (kakla dēļ), gan fiziski. Respektīvi, atkal notika tas pats murgs, kuru es jums solīju gandrīz katrā sērijā. Liekas gan, ka augstākiem spēkiem ar to bija par maz, jo nepaspējām nobraukt pat divdesmit minūtes, kad Andrejs pasūdzējās, ka viņa bagāžnieks uzvedas dīvaini.

Papriecājušies par baznīcu, kura bija piepildīta ar svētceļniekiem par nedaudz mazāk nekā 5%, devāmies tālāk pa bezgalīgajiem Islandes plašumiem, ko piepildīja tikai vējš un saule. Mūs gaidīja pēdējā diena ceļā pa gludu šoseju bez automašīnām, krājumu pietiekami, bet priekšā – kārotais mērķis Reikjavīkas veidolā. Šķiet, kas gan var būt vienkāršāk?

Par laimi, Islandē vienmēr ir patīkami pārsteigumi. Šajā gadījumā tās bija tās pašas burbuļojošās dubļu bedres, kuras mēs līdz šim vēl nebijām redzējuši un par kurām mums stāstīja norvēģis velosipēdists. Pie šīs konkrētās bedres mums klāt pienāca vācietis kravas mašīnā, apjautājās, vai mums kaut ko nevajag, iedeva ūdeni un šokolādes batoniņus. Es, protams, būtu brīnījies, bet tolaik emocijas bija pamatīgi notrulušas, tāpēc vienīgais, ko spēju viņam pateikt, bija tas, ka islandieši mums jau ir ļoti palīdzējuši un paldies par šokolādi.

Nesteidzīgi gājām pa centru un pamanījām grafiti – izrādījās skvēriņš – neformālo jauniešu pulcēšanās vieta. Tiesa, Islandes galvaspilsēta ir tik ļoti caurstrāvota ar hipsterisma, tusiņu un dzeršanas garu, ka vairs nesapratīsi – kur te ir formālā jaunatne, bet kur nē. Diez vai kāds tur ar šo jautājumu tā iespringst, kā es. Man jau ik pa laikam šķiet, ka nekur neiederu – esmu grāmatu tārps un gīks, bet trenažieru zālē pavadu veselus vakarus, esmu velotūrists un vispār veselīga dzīvesveida piekritējs, mutē neesmu ņēmis ne pilīti, bet braucu uz piesmēķētiem reiviem līdz rītam dejot. Turklāt esmu materiālists un ateists līdz pat kaulu smadzenēm, bet staigāju uz jogu, un man ļoti labi saprotama ir budistu pasaules izjūta un filozofija. Uzskatu, ka man ir stingri morāles principi, bet to plašums ir tāds, ka lielākajai daļai cilvēku tie ir pārāk liberāli, un paust savu iecietību pret minoritātēm konservatīvu mietpilsoņu lokā – nozīmē piesaukt nepatikšanas.

Pārējās dziesmas bija ne mazāk drūmas – par raganām, kuras traucē jātniekam, un citiem smagiem zemnieku ikdienas sadzīves apstākļiem. Neiztika, protams, arī bez dziesmām par mīlestību. Tas viss bija ļoti kamerīgi un iedvesmojoši, tu tiešām jūties kā augsti apgarots inteliģents, līdz ienāk prātā doma par biļetes cenu 15 latu apmērā un kā ar simtkilogramīgu laktu pievelk tevi pie zemes.

Kamēr es aplūkoju šo eksponātu, klāt pienāca vidēja vecuma meitene, skanīgi iesmējās un sāka ar mani aktīvi apspriest to faktu, ka islandiešiem jau tie izmēri tādi pašvakāki, bet lūk viņas bijušajam – ohoho. Te nu mēs ne pa jokam aizrunājāmies par dzimumu attiecībām. Noskaidrojās, ka viņa ir no Kalifornijas, dzīvo Parīzē un nekādi nevar pamest savu boifrendu no Londonas, visu laiku pie viņa atgriežas, kaut arī viņš ir āzis.

Pārējās privātās detaļas no mūsu sarunas es izlaidīšu, izņemot vienu smieklīgu: viņa, izrādās, arī bija uztaisījusi sava boifrenda fallosa atlējumu, par piemiņu. Runā, ka vīriešiem pat nesaprast, kāpēc sievietes glabā savu bijušo foto, bet te, lūk, nākamā evolūcijas pakāpe.

Saprast, kas tas vispār bija un kā būtu jāuztver mūsu ceļojums, man vēl joprojām neizdodas. Bija tas sarežģīti vai vienkārši, svarīgi vai nē, vai tas bija pārāk hārdkorīgi, vai tomēr varētu vēlreiz tā aizbraukt – nespēju aptvert, tas viss spēka un neparastības ziņā pārāk izceļas no ierindas dzīves iespaidiem.